Es gribu reizēm apaut basās kājas un kopā ar Tevi padzert jasminu tēju, uzcept Tev gardas kotletes, aiziet uz teātri vai padejot. Tev atkal reizēm gribas nolikt malā savus darbus un iebrist lauku dzīves idillē ar visiem darbiņiem un nedarbiņiem, bez saistībām un pienākumiem (bet kā nu sanāks) es Vidzemē 100 km no Rīgas. Tu? Galva uz pleciem un rokas vietā gan nenāktu par skādi. Izmisusi neesmu un arī Tevi tādu nevēlos. Paldies, ja pietika pacietības izlasīt. Gudros padomus gan rakstiet sava nekrologa uzmetumos.